Man tā robeža, kur tu novelc, kam piederi, šķiet gaužām arbitrāra. Kāpēc tieši tauta vai valsts vai teritorija vai senatnes kultūra (tās visas ir atsevišķas lietas)? Ir luņi, kas joprojām pelnos drēbes mazgā, jo "mēs" tā darījām pirms 500 gadiem. Kāpēc piederība sarkanbaltsarkanam palagam ir morāli augstvērtīgāka par piederību, piemēram, futbola klubam, šauram draugu lokam, japāņu popmūzikai vai marihuānas viedumam? Mani tas tupais nosodījums fascinē: vot, kā var pilnā nopietnībā uzstāt, ka "mums" visiem obligāti jātic tam, tam, tam, tam, tam, citādi esam nodevēji un vispār nekam derīgi cilvēki? Un tāds šovinisms, vai kā to nosaukt, tiek tolerēts (droši vien tāpēc, ka valsts organizatori to cenšas veicināt, protams, protams - neko nevar pārmest, bizness ir bizness).
Nu, tur... vienkāršs man te tas points.