tvaika laidiens par visu to vientuļo valentīna hype internetos
Pa vienam vientuļi vīstoši - sievietes, vīrieši - nīkstoši savas nāves skavās,
vienīgi paši var saskatīt vientuļās šausmas acīs - vienīgi savās,
vieni un vainīgi, nevainīgi un bailīgi, nelaimīgi un naivīgi, atraidīti un gaidīgi.
Mēness klusē, mēnesis pusē, februāris, dirsā - un still no pussy,
satinies vatelīnā grimst vientuļais pūlis un salīp kā plastilīnā, noguris, sakusis masā,
pelēkā, kodīgā, asā - indīgā, prastā un nesaprastā;
līdz pusei kā karogs puse sirds uzvilkta mastā, lai karātos tikpat mūžīgi tikpat neatrasta.
Un Valentīns atgādina - lai kas viņš tāds būtu,
ka visiem šiem cilvēkiem - tādiem kā tu - vairs nav jūtu,
un, ja arī būtu, tāds puskoka lēcējs kā tu neko neiegūtu.
Un paiet diena un paiet nakts - vientuļi paiet kā vēl viens gads,
nesaprasts tu sēdi viens pats, un guli,
bet kaut kādā veidā nevis tu esi stulbs, bet visi tie pārējie, laimīgie - vainīgie,
dauņi un suņi - kaitinoši un neizturami truli.
Tik un tā katram ir jāmirst pa vienam - tad nu uz to arī ejam!
Bet laiks tā kā sīpolus nedēļas skalda uz nedzīvām, šķiedrainām sejām.