Cilvēki saiet baznīcās un spēlē Dievā.

P. S.
Tie brīži, kad nākas paskaidrot [iekšējo] joku *rollzeyez*.
Spurdzīgais moments tamī, ka "spēlēt Dievu" skaitās fui-pē-kaka, bet reāli visi nojēgumi dzīvo - gan aktīvi, gan pasīvi - prātā. Un ticēt Dievam ir to spēlēt. Tāpat kā ticēt demokrātijai vai tirānijas ļaunumam, vai izvarošanas pretīgumam ir to spēlēt. Ja reiz tas nekādu lomu nespēlē, tad par to nedomā. Vai ne? Vai ne.

P. P. S.
Nē, bet tomēr ņirdzīgi :D "Dievs uz mani dusmojas." Bļe, sūdīgi tev. "Un uz liberāļiem." Sūdīgi tev.

P. P. P. S.
Proms, pokuj "Dievs", vnk vispār. Sociālabstrakta nopietnība mazliet kā tāds punduris ar milzīgu vāli ar sašutumā pārviebtu viepli.