Nāves ēnā
Savādi, kā ļaudis kā ledus gabali jūrā atlūst un aizslīd tumsā, lai pazustu nevienam nezināmos un pašiem neticamos, nepiedzīvotos apstākļos. Tikai tie, kas saglabājuši saikni ar kontinentu, dzīvo, kurina uguni, sarunājas. Bet pasaule mainās, ne vairs klēts, ne dārza ar dzīvu pārtiku, ne siena pļaujas, ne peldes ezerā. Lido savā Hruščova kubikā prom, uz neatklātām planētām ar neaizmālētām spraugām - tālais vakuums saplēš tevi tik tālu no visu acīm, ka notur ja nu vienīgi - par zvaigzni.