rayon
Zvēru pie sentēviem - nupat aiz loga viens džeks ar savām 80. gadu ūsām mauc uz mežu vecajā padojumu treniņjakā, tādās kā velveta treniņbiksēs, tajos vecajos slēpjzābakos, kas izskatās pēc apaviem, kuros apglabā bojā gājušus sapierus un ar tizlām skaidām zem rokas, kuras savulaik klasificējās kā slēpes. Nūjas arī bija, droši vien tā pleķaini pelēkā alumīnija, bet es biju aizņemts karināt žokli un tripot laikā un neievēroju.

P. S.
Brīnos, ka brīnos, jo vislaik tas ir licies kā defaults. Drīzāk brīnos, ka pēkšņi attopos tagadnismā - ka ir labi mainīties. Un tas viss šoks par dzīves dažādību - mainību un nemainību reizē.