sentimental institution
Zvana zīda lakats debesīs, marmora zvans, vasaras mākonis, rībošais kuņģis
melnzeme sabrūk zem kājām kā kūdra un aprij
divdesmit metrus zem zemes caur kūdru kā Nestle pudiņu ej, lēni vilkdams no burbuļiem gaisu
liecoties lēnām, caur kūdru, zem koku saknēm un laukakmeņiem
līdz pakalnē iznāc uz saulrieta lielajiem pirkstiem, kas, krītot no pasaules malas, vēl ieķērušies tālumā - liela, sarkana roka, kas pēdējo reizi kliedz Palīgā!!!, lai izkristu atklātā kosmosā, viena un skumja kā nakts.
Zāles zaļums tumšs kā recošas asinis saplūst ar debesu zilo melnā un darvas cietā, lipīgā sienā,
kas ļauj tev pieskarties tumsai un palikt vai arī mest līkumu līdz kapa malai, kur tikpat dziļā bedrē tevi sagaidīs tā pati tumsa.
Kas bija tas zvans? Kas bija tas zīdainais vieglums vasaras pārspīlēti milzīgajās debesīs? Huiņa. Mutē garšo pēc zemes un negaršo.