cūku barība jeb zajebala mirt
Es biju skaidrā, Tēvs. Un vēl es biju brīvprātīgā darbā.
Ak, Tēvs, es esmu caurām naktīm klēpī turējis sev piespiestu to silto bezdvēseles miesu!
Zilo Dieva acu rītu sagaidu ar pātagas un ērkšķu cirtieniem
Tos metu sev pār plecu par skatieniem, ko tur es atstājis, no sevis aizejot.
Ak, atlaid, Tēvs, man nožēlas grēku,
atlaid muļķīgas cerības sažņaugtas asinis atgriezties rožainos vaigos!
Ņem savām žēlīgām rokām un žņaudz mani lūgšanu krellēm,
lai klusējot, lielu un sarkanu ģīmi, noskatos dzīvi, līdz violets kļūstu kā viršu ziedi
kā rudzu puķes lai sajūtu lēnāko vēju skarainos matos, čaukstošā saulē,
lai ierītais gaiss kā putekļi iecērt smejošā rīklē,
ak, atlaid šausmīgu grēku, un nosmacē vīrakā,
neļauj man atmosties mirušā gaisā, kur nemājo dvēsele,
palīdzi nodot nodevību, kā nodevu nodarītajam.
Ļauns pelnījis ļaunu, jauns pelnījis jaunu, auns pelnījis aunu, bē, bē, bē.