ak vai, plūsma nekrietnā
Cilvēki bano kā komūnas,
sprāgst mīnas, melna ūdens siena sadragā bortus;
Ehei! Ar lukturi rokās no masta kliedz junga -
Šī jūra ir bezgalīga - man šķiet, ka mēs esam mājās!

Kaijas kā ķērcoša gaisma
zigzago zilgano vāku
pasaule noslēgta, jauka un droša
pludmale, saldējums, viņa.

Bet nodārd zibens plēsiens taisni cauri klājam,
pamosties, jau vienreiz noslīcis, un lietriem ūdens klepo
tumšs, nav spēka, čīkstošs koks un ūdens šalka
Slīkstam! Sen jau slīkstam, biju atrāvies no visa....

Ieslīd sapnī, atrod jaunu mīlestību, saņem roku,
smaida, skatās acīs, mulst, bet mīl
vien kaut kur tālumā kā rozā mākoņos, kā zīda palagos mazs rūciens
vai! tu neklausies! tie tikai nepateikti vārdi, tā tikai muļķība, tu neklausies - tas nieks!

Grand dzīlēs lauztais vraks
rauj sadragātus ķermeņus sev līdzi
ar visu klusēto
ar nepasacīto