Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2013-01-13 23:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kas bez grēka, tas akmeni neaiztiek
Nepatikt (nesimpatizēt - aktīvi, uz āru) laikam jau ir nepatikt sev. Bet nav jau jāpatīk visam - tam, kas sāp.
Un sāpes ir dažādas. Ir brūces, ir iekaisumi, ir lūzumi, viskaukas ir. Zem kreveles kā zem akmens pastaigājas bezkrāsaini ķēmi - vai kā tos vaboles un sliekus. Kā gan ar patikšanu, kā gan ar atrašanu, ja cilāt akmeni nav aktuāli - tik vien kā bēdu palikt? Tāds es - bēdīgs.
Kalst saulē kukaiņi, bet bieži līst. Bieži apmācies. Bieži akmeni ar dusmām spiež pie zemes - vēl bēdu man pašaujot apakšā.
Bet nav pamata nekam citam kā vien cerībai (un tad ticībai (un tad mīlestībai)). Un tā - pasaule krīt kā nepamatotu akmeņu lauki melnā un klusā starpgalaktiku telpā, un ta' tu dodies ar akmeni norauties droši vien, lai zini, ka kaut ko esi iesācis. Bet kam tas var patikt? Kam to vajag - uz planētas, uz planētas Zeme? Visam nav jāpatīk. Noteikti - ne sāpēm.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?