perpetual lustre of radiant past
Tagad kačāt visādus albumus ne tuvu nav tik barojoši kā 2003. gadā nokāpt Randoma pagrabā un uzlikt CoF "Midian" vai Anathema "A Fine Day to Exit" vai vēl kaut ko tikpat fresh - stāvi viss tāds universa nepieņemts kkādā dīvainā telpā, kura vismaz kaut kādā mērā sola mīlestību, un sajūti to sirsnīgo čerņas pieskārienu, kas, no disku pleijera pa vadu uz austiņām kā ar tādu pirkstu caur telpu savieno tevi ar eksistenci transcendentālā, dzīvi piedzīvojošā un pārdzīvojošā veidā. Klausoties kko tikpat jaunu savā mūžīgajā kompī, savās mūža mājās, kur nav nekādas pasaules elpas, nekādas saskares ar telpiski svešo, kas intimitāti ar mākslas darbu tikai pastiprina - kā pišoties [potenciāli] publiskā telpā - grūti piedzīvot tādu personas integrāciju. Pārāk liela ērtība rada impotenci. Nu, varbūt ne gluži ērtība pati, bet drīzāk - aicinājuma, izaicinājuma trūkums. Tas pagrabs uzrunāja - daudz vairāk nekā visa pārējā nejēdzība. Tie sienu zīmējumi un klausāmie CD (tipa - "tiešām drīkst vnk klausīties?"). Tas bija kaut kas jauns, kaut kas uzrunājošs, kaut kas svešs, kaut kas nedaudz bīstams un mīļš. Vai tiešām tikai vecuma (jaunības) īpašība? Vai varbūt viss kādreiz vēl iezvanīsies tik dzīvā un maģiskā krāsainībā? Es ticu, ka tā. Nevar atļauties neticēt.