odd shapes
Un vispār, cilvēks ir iesprūdis starp dabu un prātu. Tas, domājams, ir strupceļš. Bet visa dzīvība ir strupceļš.
Vnk mēs esam kā tāda kaudze ar nesaderīgām figūrām, kurām kā tādā tetrī jāsaliekas kopā - bet tas neizdodas. Un, ja dabā nesakritības ir nāve, tad mēs tās esam nosaukuši par "personību". Mēs nevis nogalinām, bet nicinām. Labi, pastāv tendence uz izprašanu, pavisam nesen, zinātne - socioloģija, psiholoģija etc. Tā pašreiz šķiet labākā virzība. Un, kaut arī tā, visticamāk, nolemta traģiskam galam (t.i., izrādīsies, ka abstraktā domāšana un paš-menedžments ir postošs plašākā procesu kontekstā), tomēr šī tendence šķiet cilvēkam piemērotāka.
Bet - tas ir tā, kā minēju kur te tikko kkad iepriekš - kad ir labi, gribas iznīcināt labo, kad ir slikti - slikto. T.i., tiem, kas jūtas spēcīgi, nav vajadzīgs atbalsts (ārējas struktūras, kas nes labumu visiem), un tiem, kas jūtas vāji, riebjas asinskārā brutalitāte un patīk atbalsta sistēma (tipa tur veselības aprūpe, sociālie dienesti, sabiedriskie bērnu dārzi etc.).
Cilvēks ir cīņa tai telpā, kur nāve. Cīņa starp nogalināšanu un miršanu. Cīņa, kas jebkurā gadījumā beigsies ar pašnāvību.