mēdz būt zināmi depresīvās eksaltācijas momenti, uz kuriem kā negaitītiem viļņiem sava mirtkārā puse var sekmīgi apsērfot tiem dzīvotgribas saliktajiem šķēršļiem (dēls, mamma, ambīcijas, mūzika, vēl nenokrāsotā siena etc) apkārt. tāpēc dzīvotgriba pārējā laikā ir spiesta izdomāt jaunus šķēršļus, lai to krīzesbrīžu trasi max pagarinātu un līdz nāveslīnijai aizsērfot neizdotos. tā arī ir, ka sanāk tāda pastāvīga jebļa, kur pats sevi pastāvīgi centies apmānīt no visām pusēm un īsti nesaproti, kurš no abiem tad esi tu pats un kuram tāpēc būtu pareizi piekrist