ai, es savulaik vnk flirtēju ar to suisaid kā ar tādu easy-way out, bet tagad cenšos ar to cīnīties, jo tuvplānā tur viss ir daudz drūmāk, bez kkādas romantikas. galu galā - nevienam jau arī nepiš. ja viens no tiem bērnībā ierastajiem modeļiem - "kad tev ir hujova, par tevi parūpējas" - savā smagākajā formā nedod vairs pilnīgi neko, un tu paliec ar savu drūmo pazušanu viens uz vienu, tad daudz ko nākas pārvērtēt.
turklāt, kā jau kkad pēdējā mēneša vai divu laikā esmu rakstījis, nāve vispār ir kaut kas tāds, kā priekšā neviens nevar izturēt - ja neiestāsta sev kkādu pēcnāvi or smth. Tā ir visu - VISU - visu dārgo lietu zaudēšana. Visu. Neko tur nevar nosargāt. Ja arī ir kāda jēga dzīvot vai jēga mirt, tad nāve atņem arī to. Un tu paliec viens, kails, tukšs ar milzīgu, plosošu vakuumu tai vietā, kur "es"/"dvēsele"/"dzīve".