pašnāvība ir loģiskā rīcība brīdī, kad ciešanas ir spēcīgākas par vēlmi dzīvot. ir tur būts, bet par laimi nav paspēts atrisināties. zinkā - tā jau vienā brīdī kļūst par reālu cīņu, kur viena puse pieprasa nāvi, bet otra izmisīgi cīnās pretī - un tad tiešām var iznākt, ka dauzi sevi pat fiziski, spied klausīties kkādu priecīgu popsu un kā ar tādu nēģeru baru burtiski kaujies ar pašnāvnieciskajām domām. Un tajā cīņā tikpat labi var arī zaudēt. Ja aptrūkstas spēka (biš par maz ēsts, gulēts...), vai gadās kāds stiprāks impulss, piem., mīļotais cilvēks pamet tādā, tik nepiemērotā brīdī... nu, tad tu vnk Dari To. Tas nav par drosmi vai kļūdu. Tas ir par samēru. Kad nāve uzvar, tad nāve uzvar. Tas ir kā ar seksu, kur reizēm tu vari zināt ļoti labi, ka NE-VA-JAG, bet tikpat skaidri otra puse saka, ka tas-tak-nekas. Zinkā. Mēs galīgi neesam viennozīmīgi.