Par gaismas un spēka brīžiem
Jebkura transcendence ir mirklīga, jo tā paceļ pāri, uzrāpjoties augstākajā kalna galā - bet zeme paliek tā pati. Mēs neesam lidojoši. Mēs esam iezemieši. Un zeme, ko ienīd, jo tā nicina tevi, paliek vienīgais mājoklis pat tad, ja, atrodoties vistālāk no tās - viņas pirkstu smalkākajos galos, spēj to atklāti neieredzēt vai izslēgt no sava redzes loka, vai it kā milēt - kā svešu, bet priecīgu suni, konditorejas smaržu vai mitra asfalta čaukstoņu, tad ieleja, bedre, ēna un tumsa ir tas, kur būs jāatgriežas, vai arī jānikst vissavādākajā badā, dirnot šī ļaunuma transcendentā spēka augstākajās nomalēs un runāt [tikai p]ar zvaigznēm.