Genesis
Iesākumā Diegs rādīja Agdamu un Ievu
Bet Ieva bija neiztaisīga un tukša, un tumsa bija pār viņas dziļumiem, un Diega Garš vazājās pa uteņiem.
Un Diegs sacīja: "Lai top ašu, lūdzu!" Un to pašu, to pašu.
Diegs redzēja gaismā labi, un Diegs nošķīra Ievu no tumsas
Un Diegs izslēdza gaismu un izgāja naktī pastaigāties. Pagāja vakars, atnāca rīts - jau otrā diena.
Un Diegs sacīja: "Lai griesti augstāki, lai uz galvas nekāpj un kājas sausas..."
Un Diegs izgāja koridorā, pašķīda ūdeņi, no griestiem tecēja, pa grīdu lējās. Tā nu bija.
Un Diegs nobijās no plēves. Velna plēve un recekļi! Vakars, rīts, trešā diena, nekas neiznāk.
Tad Diegs sacīja: "Lai taču pieslēdz garsto ūdeni, lai ādu caur sūnām ieraudzīt." Tas iznāca.
Dievs nokrita gar zemi, taisni slapjumā. Viss likās labi.
Tad Diegs sacīja: "Lai te matracis, lai te sēkliņas, lai te koki, kur turēties un āboļi noēsties, ka pilna istaba āboļiem!" Un atnāca sapnis.
Izauga matracis, izauga sēkliņas, visas vienādas, koki, kur turēties, āboļu āboļi. Diegs to visu redzēja un nu bija pavisam labi.
Vakars, rīts, ceturto dienu, bet vēl var.
Tad diegs Ziemsvētku lampiņas ieslēdza, krāšņas kā vaboles, lai spīda taču.
Diegs ieskrūvēja divas spuldzītes - vienu dienas gaismas, otru ultravioletu, lai visādus pleķus var samanīt - viss kaut ko nozīmē!
Gribējās, lai gaišs, un bija gaišs. Smuki!
Vēl viena diena, cik tur vairs saprast.
"Palaidīsim vannā karūsas, peldēsim tā kā Vidusjūrā," Diegs nosmēja.
Un Diegs sanesa visādas utis no tirgus, rāpekļus, tārpekļus, visādas šausmas. Viņam patika.
Un Diegs tiem uzlika rokas, sacīdams: "Nu ta ņemās, ņemās, tik nešķaksta daudz pār malu, lai sūnas neaug!"
Visu dienu spēlējās, vēl viena diena bija atnākusi.
Tad Diegs sacīja: "Labi, sūds ar kāpostiem, kai man te sūnas, lai man te rāpuļi kāpuļi dzīvo, visus salikšu rindā!" Sacīts - darīts!
Diegs salika visus garā strīpā, vienādus pa vienādiem, sasprauda šņorē un jūsmoja.
Tad Diegs sacīja: "Uztaisīsim tādu kā cilvēku, pēc manas līdzības; lai tie rāpā pa paklāju un vannā, lai pilna virtuve, lai staigā pa istabu viens cilvēks!"
Un Diegs nogūlās ļepaiņiem blakus un radīja īstenu pilsoni Ievai.
Diegs sacīja: "Nu ta ceļas, ceļas! Piepild visu istabu, lai man te viss spīd un laistās! Aplej ka puķes, neizber podiņus, Agdam!"
Bet visiem kāpuļiem šņākuļiem bija viena liela dzīvība. Viņi apēda visas sūnas un pakrita uz muguras. Kaut kā neiznāca īsti riktīgi.
Un Diegs uzlūkoja visu, kas gadījies, un bija jau labi. Agdams pret grīdu pašķīdis, bet tāpat jau vakars - tūlīt jau rīts. Sestā diena.