cilvēka vērtība
Sakarīgās bērēs vai pēcnāves aprakstos cilvēki tiek konceptualizēti. Tiek aprakstītas to funkcijas dzīves laikā, to paradumi, īpatnības, labās un sliktās puses - bet tas viss kopā kaut kā ierakstās apkārtējo dzīvēs un ir nozīmīgi, svarīgi, pa īstam. Vērtīgi.
Labi, tas viss man pamatā no amerikāņu filmām, kamēr mēs tikai pasakām "par mirušiem labu vai neko" un dziļdomīgi klusējam.
Bet būtībā derētu to praktizēt vēl pie dzīves. Vai sev, vai citiem. Tajās pašās amerikāņu filmās gan šādu funkciju mēdz īstenot "draugi", kaut gan arī tas vairāk tāds kā mitoloģisks tēls, piemēram, no tāda paša nosaukuma seriāla, kur visi savos raksturos ir kā akmenī kalti, savā konkrētībā nevainojami un viennozīmīgi. Tāpēc tos arī var aprakstīt - gluži kā scenārista varoņu konceptualizācijā.
Bet ja nu tomēr tas ir iespējams? Ja nu ir iespējams sevi redzēt nevis kā tukšu, aprijošu vietu, kā vakuumu, kā bedri ceļā, pret kuru citiem jālauž kājas, bet gan kā horizontāli iesaistītu, viena līmeņa būtni ar visu universu, kurā tu esi dzīvojis un dzīvo, un droši vien vēl dzīvosi - kas liecina, ka esi kaut kam, kaut kā "vajadzīgs"? Tiesa, tradicionālā sabiedrība tev šādu aprakstu, modeli iedod jau no sākuma, tev tas vienkārši jāizpilda. (Un, ja to neizpildi, jūties kā tā tukšā, melnā vieta.) Bet ir taču iespējams (jābūt iespējamam) vidusceļam: dzīvām attiecībām (kā kristieši saka par Dievu - jo gribas taču, lai kādam rūp, kaut vai iztēlotam), tādām, kur cilvēki dzīvo, nevis vienkārši ir. Un taisni tā funkcionālā saskarsme arī ir tā sīkā cilvēka dzīve - tik nozīmīga kontekstā, kurš pēc sava uzstādījuma nav negatīvs, pieprasošs, nicinošs, nosodošs, pazudinošs.
Galu galā, domājams, ka daudzu pašnāvību blakusiemesls ir tieši šāda vēlme - noskaidrot, kam tu vispār esi vajadzīgs. Tiesa - arī tādā kā atriebības formā ("tad jūs, sūda kropļi, sapratīsiet, ka no manis varēja iznākt kaut kas labs - ja vien jūs būtu nedaudz izkāpuši no savas trulās un pretīgās patmīlības!"). Bet, nu... lietas sastāv tā, kā tās sastāv. Un kuram gan pietiek resursu un gudrības tik saprātīgi ieguldīt citos? Ja reiz cilvēks ir bedre un caurums, tur jāsamet diezgan daudz, līdz viņš kļūs pilnīgs un līdzsvarots. Nāve vienmēr ir bijusi vieglākā opcija - no abortiem un ragaviņām mežā līdz kariem un nāvessodiem. Tikmēr amerikāņu filmās pastāv kāda noslēpumaina vidusslāņa miera zeme, kur pat vislielākie izaicinājumi saskaras ar tavu varoņa neizmērāmo gribu un labo veiksmi - vismaz "galu galā". Cik gan bieži dzīvē ir iespējamas Laimīgas Beigas?

P. S.
Tiesa, saprotams, kā aizgājēja pozitīva apvārdošana atvieglo palikšanu pārējiem. Pat selektīvajai atmiņai jāpalīdz paņemt tikai labo. Tā ir prasme brīdī, kad tevi pamet, sakopot visus spēkus, lai nesabruktu trūkuma iesūcošajā tumsā. Bet, kamēr visi ir uz vietas, nevienam tiešā veidā nav izdevīgi izmest savas labākās kārtis.
Pati dzīve spēlē pret mums.

P. P. S.
Un vēl jau ir "mīlestība", smadzeņu funkcija, kuru var paveikties piestartēt divatā, reizē un adekvāti. Tā jau tie cilvēki izdzīvo (pat ar brēcošiem, netīriem izdzimumiem).

P. P. P. S.
Un tad vēl ir jau minētie bērni: cilvēki, kurus tu ar varu iespied savā dzīvē, lai kļūtu viņiem par Visu. Kad esi tik vecs un noguris, tik pretīgs un garlaicīgs, tik stulbs un sekls, ka nevari ieviest jaunus draugus un ar vecajiem vairs nav iespējams salabt - tu paņirgājies par visu cilvēka dabu un likteni un mēģini spēlēt Dievu - labu vai sliktu, vienalga, tāpat tā ir nelietīga manipulācija.