dzīvot vēl pāris brīžu dēļ
Tā dzīvošana tomēr atstājusi dažas dziļas vagas dvēseles ceļos: saulriets uz šosejas, saullēkts pie jūras, pavasara kūstošais ledus... Tās tādas ļoti, ļoti banālas lietas. Grūti vēl kko atcerēties, bet sajūtu ziņā tam pietuvoties spēj tikai dažas atsevišķas dziesmas/skaņdarbi.
Un, jā, vot, tad liekas - ja mani no šitā visa paņemtu prom, tipa uz citu planētu or smth (vai uz pretīgiem zemes analogiem, piemēram, kkādu komas palātu slimnīcā, uz forever), es taču nojūgtos viens un divi :( Reāli bēdīgi.
Par to domājot, tā sajūta kā tad, kad pamet kāds svarīgs cilvēks. Kad tev atrauj, izrauj to, kas tev ir svarīgs un atstāj iznīkt tukšumā, svešumā, nabadzībā.
No vienas puses pretīgi banāla huiņa, bet no otras - priecājos, ka esmu spējīgs kaut ko tik vienkāršu un īstu izjust. Sapņi, domājams, no death row neatgriezīsies.