bezatbalss
Kas ir tie sliktie, kad nav vairs, kur likties?
Un kā var liktenis neizlikties izliecies - izlec un teicami tiecies
pret zemi, bet mūžīgi nesatiecies?
Un ne kāds ir grūdis - zeme pati velk,
Ne kāds ir lūdzis, ne ļaunu vēl,
Neizraisītas kustības inertā masa, bieza kā migla, smaga kā rasa.
Kas ar asarām acīs prasa? Vai zeme, kas kaila un basa
neslēpj ne akmeņa asa, godīgi atsedzot nepanesamu ceļu,
ne vedējs, ne vadātājs, ne spoku, ne veļu, ne ļauna, ne laba-
īsta un patiesa daba - un kas tur ko tēlo? Tikai pats sevi kāds manī žēlo, sevi man nenovēlot.
Kritiens uz līdzenas vietas. Ne nāktas, ne neaizietas. Un zeme to neņem pie sirds. Ne pie mīlošas sirds - pat ne pie cietas.