Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2012-12-05 04:50:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
can't speak (as in Danzig)
Kad vārdos jau ir izcilāts un akmeņi apgriezti riņķī, un bēdas pa pagalmu staigā, un tālāk nav iespējams iet
nav nākamās domas, notriekti vārdi, iekšas sazvērnieciski klusē, neļaujot just
sagūlies, mezglains kā dakts bez sveces, un kļūst arvien karstāk, uguns bez paēnas, iekšējo mākoņu svilstošais zibens
garšo pēc pelniem un smiltīm, smaržo pēc aizrīšanās, deg zeme pret miesu, bet piecelties debess par zemu
kā tieši tev piegrieztā kastē, kā uzlieta der un sargā no dzīvajiem
nav ieelpas nopūtas zilbei, rokas negribot iespiestas sānos, mitrums muguru saldē un seja kā ogles
kad jāguļ būtu visvairāk un jāsapņo sapņi, atslābums netiek vairs cauri akmenī savilktai miesai, šausmu un muskuļu režģim
saule spīd augstu virs klusēšanas un nesadzird to, gārgdama, dārdēdama aiz debesu platajām krūtīm
vējš pinas sulīgās lapās, un koki nebaidās ziedēt, lietus apmīļo sauso, rievaino mizu
bet miruša koka stumbrā, aizsistā zudušām domām, sadalās gadskārtu joslas un sabirst putekļu jūrā, sausā, mēmā un melnā


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?