dzīve kā zaudējums
Ir lietas, kinomatogrāfiski kolosālas lietas, mazas, bet brīnišķīgas, kas notikušas tikai vienu reizi - un likās, ka tas ir tik parasti (bija jau arī, tieši konteksts bija brīnums), likās, ka tas atkārtosies miljons reižu, tāpēc nav nekas sevišķs arī Tagad.
Ārkārtīgi jaukas lietas. Grūti prāta rokām aptvert, kā milzīgu laukakmeni, ko nevar to izspiest caur muti, ka tas bijis pēdējoreiz. Vienīgo.

Lai cik tas viss būtu "dārgs", es labāk gribu, lai jauki ir vēl.