Varbūt tiešām tik slikti, ka jāsāk cerēt, ka reiz būšu Račs.

Un par "ļauts būt ļaunam" - nav jau neviena, kas aizliedz vai ļauj. Izņemot pašnāvību. Mīlestība ir vienīgais, kas notur pie dzīvības, un, ja to izdodas izravēt, tad tas paredz nāvi.

Nav jau tādas "evolūcijas" kā instances. "Tā" nepieprasa atbildību ne no viena. Pienākums izdzīvot tādā nozīmē līdzinās pienākumam vinnēt pie ruletes galda - visu nosaka tikai veiksme, lielā, bezpersoniskā lietu sakritība, kur tu esi tikai žetons. Bez rokām un izvēles iespējām. Atliek gaidīt. Gaidīt, vai pirms nāves viss mainīsies, vai pirms viss mainīsies, būs nāve.