nolādētā nemirstība
Mazliet jocīgi redzēt, kā cilvēki apkārt noveco. Kāds saslimst ar vēzi, kādam nositas brālis, kāds nomirst pats... un tu knieb sev sānos: vai tiešām es neguļu? Vai tiešām laiks tā skrien? Un vai tiešām es esmu novecojis tikpat ļoti, kā viņi?
Bail domāt - cik pieradis es esmu pie tā, kas dzīvo spogulī. Varbūt es jau gadiem neesmu redzējis sevi? Tas, ka vēl esmu dzīvs, ir pārsteidzoši, bet pienāks laiks, kad tas pats par sevi būs brīnums.
Idejas nenoveco. Un cilvēks ir idejas - ja viss pārējais ir salauzts un sadedzināts. Ja ir kādas laimīgas beigas, tad tikai iekšējā aizkapa dzīvē. Un pat, ja savus garus var izsaukt, vai tie var arī palikt un būt stiprāki par nemirstību?
Velns, es gribu mirt - mierīgi, dabiski, pamazām, nebaidoties, mirt.