Vakar ieejot vecajā dzīvoklī bija sajūta it kā zirneklis būtu ierāvis savos tīmekļos un negrib vairs laist vaļā, ātri liku kājas pār pleciem un prom. Sapratu, ka ne pa kādu cenu negribu vairs tur atgriezties. Sienas ir pilnas ar emocijām, domām un prātojumiem. Nevajag man to!
Tagad dzīvoju saulainā dzīvoklī, citā upes pusē un jūtos labi. Sāku visu no baltas tīras lapas, nu vismaz cenšos tā darīt! Tā ir patīkama sajūta, bet arī liela atbildības sajūta, lai atkal kaut ko nesačakarētu savā dzīvē.
Dzīve rit uz priekšu un atkal nāk jauna pieredze un mācība pašai sev. Esmu sapratusi, ka citu cilvēku dzīvē un attiecībās iejaukties nedrīkst. Nav tādu tiesību cilvēkam. Tāpēc mana mēle ir ieslēgta važās, ja cilvēks gribēs pats nonāks pie kāda secinājuma, varu dot tikai padomu ja man tāds ir, nevis klačoties! Klačas, baumas un deguna bāšana svešās lietās tas ir pretīgi un zemiski!