Savādi
Cik savāda tomēr ir dzīve, vienā mirklī pašā apakšā un jau nākamajā pašā augšā! Arī šīs nakts sapnis to pierādīja.

Esmu dzīvoklī kurā ir daudz cilvēku. Un pēkšņi kāda nenosakāma persona sāk galināt nost cilvēkus un pats dīvainākais es tajā visā piedalos. Griežu rokas, kājas un pārējo ķermeni vienkārši sadalu ar motorzāģi. Bet dīvaini asinis gan nebija. Līdz kamēr atrodos es kādā padomju laika skolas tualetē, kur podam nav priekšā durvju, un noslēpumainais slepkavnieks galina nākamo upuri. Un tad dabūju ārī es trūkties, jo motorzāģis vairs neatradās manās rokās, bet gan slīdēja pa grīdu tieši man virsū un gatavojās mani sadalīt. Nobijos.
Un tad neaizskarot grīdu aizlidoju līdz pusvērtam virtuves logam, kur palūdzu cilvēkus paiet maliņā, lai varu izlidot. Pielidojot pie loga sapratu, ka ir ļoti augsts un nezināju vai spēšu lidot, jo ilgi to neesmu darījusi. Es pārvarēju bailes un izlidoju. Tas bija vareni! Tik viegla sajūta, brīvības sajūta. Nejutu savu ķermeni. Lejā bija divi vīrieši kuri ļoti gribēja, lai paņemu viņus. Pielidoju, viņi mani samīļoja un teica, ka ilgi mani esot gaidījuši un beidzot sagaidīja. Tā es viņus turēdama lidinājos virs jūras, kas gaidīja pienākam saulrietu.

Miers un brīvība!