man tā dziesma arī izklausās pēc trubiņas, lūpukrāsas trupiņas, paskrūvē - izlien, paskrūvē - ielien, paskrūvē šitā turp atpakaļ, kamēr paliek kauns skatīties. un pēc kamenes, kad tā caurlido mūsu lauku mājas lietusūdens novada cauruli, sizdamās šur un tur ar samta muguriņu. a es vakar naktī izgāju mikrorajonā uz balkona, ceturtajā stāvā, dīca maksimas transformatori vai saldētavas, kaut kas liels, galvanizēja galvaspilsētizēja gaisu, un asfalts spīdēja slapjš, man bija mutē asinis, jo izrāva zobu, domāju, kāpēc viss ir slapjš, bet nelīst, jau cik ilgi neesmu redzējusi, ka lītu, bet zeme visu laiku slapja, un sanāca asaras aiz apvainojuma - kāpēc man vispār vairs nerāda, kā līst, un kāpēc šeit, pat pabēgot prom no centra, naktī nevar būt kluss, jādarbojas APARĀTIEM. aizgāju gulēt, iespējams, tajā brīdī arī sāka līt, ko es nebiju pelnījusi, paldies, ka noskatījies.