| |
[Feb. 7th, 2013|12:21 pm] |
Biju ieradusies paagrāk novadīt semināru samērā lietišķām sievietēm. Samērā, jo viņas tikai plāno kļūt lietišķas.
Lēnā garā pārbīdīju puķu podus pēc fengshui augstākajiem kanoniem, saliku projektorus, materiālus, ar vienu ausi klausoties to agrīni atnākušo dāmu patosa un draudzīguma pilnajās daudzbalsīgajās runās un cenšoties saprast, ar kādām kategorijām viņas operē.
Visas sarunas bija par diētām, notievēšanu, kompresijas zeķēm.
Atslēdzos no viņu runām un sāku fantazēt, kāpēc veikalos ir produkti ar lieliem uzrakstiem "Notievēšanai" vai "Bez kalorijām", bet nav uzrakstu "Viss nepieciešmais uzresnēšanai".
Un vajadzēja kādam iebildēt manu sejas izteiksmi, kad iegāju kafijas galda telpā un ieraudzīju noservētus eklērus, vecrīgas, kremšnites vai kā viņas tur sauc... |
|
|
| |
[Feb. 6th, 2013|02:03 pm] |
Kādu laiku atpakaļ pabiju bērēs kādam tālam radagabalam. Draudzīgi čaloju ar sava vecuma tikko iepazītiem radagabaliem, soloties, ka tiksimies pusdienās galvaspilsētā, samērīsimies ar bērniem utt., bet vienlaikus apzinoties, ka, visticamāk, atkalsatikšanās būs šāda mēroga un rakstura pasākumos.
Viesi jau izklīda, kad telpas tālākajā malā ieraudzīju stāvam... savu vectēvu. Noliku karoti (vārda tiešajā nozīmē) un blenzu viņā nekustoties. Jo viņš aizgāja citās saulēs , kad man bija kādi seši gadi, un bērnībā viņu biju redzējusi labi ja piecas reizes. Ar manu stulbumu uz sejām (man ir teorija, ka pēc trīs gadu neredzēšanas es arī savu dzīvesbriedi nepazītu), ar mazo bērnības kontaktu skaitu - kur man šīs sajūtas, kur man šī apziņa radusies?
Pabakstīju māmulītei:
- Kas tas par cilvēku?
- Tava vectēva brālis! |
|
|
| |
[Feb. 6th, 2013|10:02 am] |
Man ir aizdomas, ka īpaša darbaļaužu daļa spēj strādāt tikai adrenalīna ietekmē. Kamēr darbi ir normālā daudzumā, viņu eksistencei nav jēgas, viņi tvīto, blogo par vienmuļo dzīvi, dara visādas bezjēdzīgas lietas, atliek visu.
Tāpēc ir jānovelk dedlaini līdz pēdējam, jādabū drudžains mirdzums acīs, un dzīve var sākties!!!
Tikai tas, kas vienam ir dzīve, citam - elle. |
|
|
| |
[Feb. 5th, 2013|02:18 am] |
- sievietes dzīves mērķi ir ļoti vienkārši! - tā skanēja nepārdomāta atbilde ar uzskaitījumiem uz kādu manu vēl nepārdomātāko repliku small talk ietvaros.
Pie šiem vārdiem ierāvu pārāk karstu kafiju rīklē un sāku klepot...
Tā kā nav iespējams protestēt un atbrīvot plaušas vienlaikus, organisms izvēlējās pildīt dzīvības uzturēšanas funkcijas, piespiežot mani nerunāt.
Un šajā piespiedu pauzē pār mani nāca apjausma, ka ļoti, ļoti, ļoti ilgojos dzīvot dzīvi, kurā es nezinātu detaļas, kā notiek pieklājīga izmēra mamutu medības mūsdienās. |
|
|
| |
[Feb. 4th, 2013|04:38 pm] |
Jurģis Liepnieks rīt ir birojnīcā ar tēmu "Nauda, vara un izdevusies dzīve".
hmmmm |
|
|
| |
[Feb. 3rd, 2013|11:53 pm] |
Ja man kaut ko nācās grūti mācīties šajos gados, tad tā ir draudzība. Mācīties tieši tās beznosacījuma formu - pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, palīdzēt kārtējā ķezā (kā draugam), necenšoties mācīt, mainīt vai izmainīt. Nenosodot un neuzspiežot savu viedokli. Saprotot, kur palīdzība tiešām ir palīdzība, bet kur tā sāk kaitēt.
Atvērties, pieņemt atvēršanos, bet vienlaikus distancēties un neidentificēties.
Lūk, bet tagad mēģinu formulēt emocijas par tuvākā bērnības drauga, gandrīz brāļa kārtējo gaisa pili - viņš no kaķu konservu ražotņu būvniecības pirms četriem gadiem pārmetās uz būvprojektiem aizpagājušajā gadā, uz nekustamo īpašumu tirdzniecību, meklējot daudzmiljonu investorus pagājušajā gadā uz... saldētas gaļas importu šogad.
pastāvēs, kas pārvērtīsies, jā |
|
|
| |
[Feb. 3rd, 2013|01:09 pm] |
- kādi tev plāni nedēļas nogalei? - jautāja Balss pa labi, uzliekot roku uz vidukļa
- tu nepareizi uzdevi jautājumu - viņu pārtrauca Balss pa kreisi, uzliekot roku uz gurna. - kad tu ieplānosi nedēļas nogali? |
|
|
| |
[Feb. 1st, 2013|11:07 pm] |
Paranormāli intensīva nedēļa. Atnācu mājās, pārgurusi līdz nāvei.
Iegāzos gultā, skatījos vienā punktā. Precīzāk sakot, datorā.
Kad atguvos, bērni bija labi pastrādājuši.
Viens bija izmazgājis visu dzīvokli - tā, lai spīd un laistās (rūdīti vecāki gan jau zina nepieciešamo ūdens daudzumu šādam efektam).
Otrs bija pa to laiku uztaisījis burvīgu instalāciju - griestu lampu, izmantojot plastmasas glāzītes un šķīvjus. Bet... kā stiprinājuma materiāls bija izmantots... mans mīļakais zobu diegs. |
|
|
| |
[Feb. 1st, 2013|10:55 am] |
- stājieties mūsu partijā - tautas kalps teica kādai rūpju nomāktai sejai pēc garuumgara monologa uzklausīšanas - tā mēs varēsim jums palīdzēt! Kopā!
- es jau divās esmu iestājies, bet tik un nekas labāk nav palicis... |
|
|
| |
[Feb. 1st, 2013|12:17 am] |
Pamanīju, ka sejas āda sākusi nepatīkami reaģēt uz baseina ūdeni, tāpēc iegāju aptiekā palūgt sejas kremu.
Pēc nesteidzīga sastāva lasīšanas dažādām kastītēm aptiekāre ierekomendēja vienu. Aplūkoju cenu un atbildēju kā nekad dzīvē nebiju protestējusi farmācijas zinātni pārstāvošu cilvēku priekšā:
- par lētu. tas nevar būt nopietni. dodiet, lūdzu, eeeeee šo - un norādīju uz viņas ignorētu tūbiņu par Ls 6,27.
Viņa pašūpoja galvu un iedeva. Uztriepu mājās uz sejas un jau pēc 20 minūtēm atzinu to par lieliskāko kosmētikas pirkumu ever. |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2013|08:18 pm] |
Kā jau katrā sevī cienošā mirkrorajonā, mums arī ir savs skūtais ar viemēr tīru melnu Mercedes mašīnu. Viņš katru rītu iznāca ārā un pievilkās pie veļas žāvētāja turētāja, iepriekš novelkot krečiņu, lai demonstrētu bicepsus un zelta ķēdes. Turklāt, man pat radās teorija, ka viņš vienmēr sāka pievilkties, līdzko kāds iznāca pa durvīm. Sauļojās, skrēja mazu riksīti ap māju un vazājās apkārt sporta tērpā.
Manas smadzenes viņu iekļāva sadzīves ainās kā transformatora būdu pie mājas un atkritumu konteineru inspektorus.
Un kaut kas izmainījās. Vienā dienā ieraudzīju skūto... Dāvida modes skatē VIP rindās, tērptu uzvalciņā. Un tad Fashion week pasākumā. Tad satiku viņu pagalmā, kur viņš bezgala gudri sapulcinātām kaimiņienēm stāstīja kaut ko par naudas politiku. Garā ziemas jakā, ādas cimdos.
Izbrīnījos, bet pierod pat pie intelektuāliem skūtajiem. It īpaši ja redz viņus ne retāk kā reizi mēnesī.
Līdz šovakar...
Pagalmā man pretī nāca skaista meitene. Gariem, taisniem matiem, kuri krita pār pleciem, gaumīgā mētelī un smalkā somiņā. Viņa raudāja. Es pagāju garām un, turpinot ceļu uz savām durvīm, ieraudzīju asaru iemeslu. Skūtais kaimiņš sekoja viņai pa gabalu, izkliegdams visu savu intelektu. Tie bija mātes vārdi no sirds un rajona. Maskačkas rajona. |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2013|02:52 pm] |
|
Šīsnedēļas statistika - 105 izsūtīti e-pasti, 123 saņemti, 538 minūtes iztērētas 121 sarunā pa mobilo |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2013|11:57 am] |
Mana steidzīgā gaita atdūrās pret milzīgu peļķi ielas malā. Saturs: ledus, sniega un ūdens putra. Luksoforā mainījās gaismas, klīdu no vienas malas līdz otrai, mēģinot izkalkulēt neeksitējošo sausāko šķērsošanas vietu.
Pēkšņi kādas rokas apvijās man ap vidukli, es pacēlos gaisā un pēc īsa brīža biju ielai otrā pusē.
- čau! - roku īpašnieks uzsauca un pazuda aiz stūra, atstājot mani, viegli apjukušu un uzjautrinātu vienlaikus. |
|
|
| |
[Jan. 30th, 2013|04:06 pm] |
- viņš ir Tavs padotais! Tu dzirdi mani - PA-DO-TAIS - alkohola pilna balss cauri mūzikai rēca uz kādu tievu jaunēkli uzvaklā, kurš bija šamam acīmredzami par lielu - Tas vārds visu jau izsaka. P A D O T A I S ! Un tā arī izturies pret viņu
Es labprāt tur būtu velējusies redzēt kādus KSA un tamlīdzīgus atbildīgās uzņēmējdarbības sprediķotājus.
Pavisam apzināti biju ieklīdusi vienā samērā plašā uzņēmēju dzerstiņā.
Viņi krāpj, dempingo, viņiem vergo, melo un manipulē.
Bet uzņēmumi izdzīvo kā tanki, pabraucot garām kafejnīcām viendienītēm ar krustiņdūrienā izšūtiem galdautiem, kuras sludina zaļu dzīvesveidu, krekliņu apdruku darbnīcām, kas sludina atbildīgu biznesu un kosmētikas ūdeņu tirgotavām, kur meitenes rasainā rītā basām kājām notrauc ūdens lāses no pelašķiem un sapilina pudelītēs.
un šitie izdzīvo, kaut no viņiem kā no grimstoša kuģa aiziet labākie speciālisti un par viņiem tā arī runā
- viņi tūlīt bankrotēs, jo visi labākie ir aizgājuši prom...
bet viņi negrimst, pelna un aug... |
|
|
| |
[Jan. 30th, 2013|12:17 am] |
|
Stundu skatījos metinātāju video, tagad acis sāp |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2013|09:10 pm] |
Oooo, man nebūs laika izlasīt visas interesantās diskusijas šodien. :( jo nespēju atnest mājās pašrocīgi nosisto mamutu, kurš krītot nospieda vēl vienu mazāku un tas uzgāzās kokosriekstu kokam. :(
Kā rezultātā varētu nakšņot birojā. |
|
|
| Šodien apguvu divus jaunus terminus: |
[Jan. 29th, 2013|02:45 pm] |
- horizontālās prioritātes
- darba šķidrums |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2013|09:28 am] |
- Labdien! Vai planeeta?
- Jā
- Te zvana firma tāda un tāda. Vai Jūs vēlaties apgūt Eiropas stuktūrfondus?
- Cik, lūdzu, pulkstens?
- Astoņi un divdesmit minūtes
- Un cikos sākāt darbu?
- Astoņos
- Un cik cilvēkus pirms manis pamodinājāt? |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2013|11:47 pm] |
- Mani tomēr var pieradināt - nodomāju, atverot īpašu, īpašu dāvanu - ingveru šokolādē.
Un pierast pie tik selektētām lietām ir privilēģija, jo kaste būs atvērta ilgi uz galda, man nevajadzēs slēpt to no citu acīm.
Bauda nesteidzoties :) |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2013|01:51 pm] |
Kas īsti ir ar ticību jautājumiem?
Vai, kļūstot vecāki, mēs sākam meklēt kādus augstākus spēkus, kas mūs vedīs uz mūžīgo Paradīzi?
Par to jau aizdomājos, Ziemsvētkos saņemot no draugiem enģeļus un tekstus, kas sākas ar "Lai Dievs Tev..." (parasti viņi dāvina pavirši pirktus kurbāztus). Un šodien - vēstulīti no kādas ierēdnes, ka viņa lūdzoties, lai mēs tiekam ievesti ticībā un piedošanā, un tad pāris nedēļas atpakaļ - garu lekciju par svaigēšanas nozīmi (paradīzē gaļēdāji ielaisti netiek?). utt.
Un tad, kad nesen vienā reģionālā lekcijā analizēju Kirby putekļu keisu, cilvēki cēlās kājās, sašutumā kliedzot, ka tas ir viņu vērtīgākais pirkums ever.
Kas tālāk? Kur tālāk? |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2013|11:59 pm] |
- pazudusī! - tā mani šonedēļ sveicināja vismaz trīs cilvēki
Vienā gadījumā ar rūgtu piebildi - es neesot no tām, kas pirmā piezvana, uzraksta, pajautā.
Un interesanti kļūst, kad satiekas divi tādi... |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2013|04:44 pm] |
|
Kāpēc bankas neizsniedz privātos finanšu konsultantus tiem, kuri ņem sms kredītus? |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2013|03:13 am] |
Pa šīm divām nedēļām esmu palaidusi garām kaudzi ar visādām nozīmīgām un atzīmējamām dzimšanas un vārda dienām.
Protams, varētu pagaidīt gadu un tad apsveikt jubilārus, bet izskatās, ka atgriežoties tomēr nebūs iespējams izvairīties no vēliem vakariem, trekniem ēdieniem un alkohola (ne)samērīgās devās. |
|
|
| |
[Jan. 20th, 2013|10:56 pm] |
izgāju cauri darba lietām.
Izskatās, ka pēdējais laiks kļūt par ļoti nepatīkamu priekšnieci.
Vai arī atkāpties no amata un izsludināt vakanci.
Kas nebūtu tas sliktākais risinājums. |
|
|
| |
[Jan. 19th, 2013|06:31 pm] |
Kamēr ļaužu simti guļ uz Hītrovas lidostas grīdas sniegputeņa dēļ, baudīju ziemas priekus, vizinoties ar ragaviņām lejup no kalna, kāds, šķiet, ir visās metropolēs. Ja nav, tad tiek radīts, lai varētu uzņemt filmas, kur pārīši atbrauc naktīs skatīties uz pilsētas uguņu miljoniem. Un izdarīt visas citas romantiskās lietas.
Mani tiešām aizkustina un vienmēr ir aizkustinājušas britu attiecības ar aukstumu. Jo vienkopus pulcējās mazuļi, tērpti gan flīša jaciņās, gan POP bruņās. 30% bērnu nebija cepuru, tikpat daudziem - arī cimdu. Kājās - botiņas. Garām skrēja sportisti šortos, bet dīķī kāds profesionālā kraulā kursēja no vienas puses uz otru.
Pāri pilsētai lēnām izklājas kārtējie sniega mākoņi.
Man vēl būs laiks atgriezties. |
|
|