|
Feb. 6th, 2013|02:03 pm |
Kādu laiku atpakaļ pabiju bērēs kādam tālam radagabalam. Draudzīgi čaloju ar sava vecuma tikko iepazītiem radagabaliem, soloties, ka tiksimies pusdienās galvaspilsētā, samērīsimies ar bērniem utt., bet vienlaikus apzinoties, ka, visticamāk, atkalsatikšanās būs šāda mēroga un rakstura pasākumos.
Viesi jau izklīda, kad telpas tālākajā malā ieraudzīju stāvam... savu vectēvu. Noliku karoti (vārda tiešajā nozīmē) un blenzu viņā nekustoties. Jo viņš aizgāja citās saulēs , kad man bija kādi seši gadi, un bērnībā viņu biju redzējusi labi ja piecas reizes. Ar manu stulbumu uz sejām (man ir teorija, ka pēc trīs gadu neredzēšanas es arī savu dzīvesbriedi nepazītu), ar mazo bērnības kontaktu skaitu - kur man šīs sajūtas, kur man šī apziņa radusies?
Pabakstīju māmulītei:
- Kas tas par cilvēku?
- Tava vectēva brālis! |
|