| |
[Feb. 3rd, 2013|11:53 pm] |
Ja man kaut ko nācās grūti mācīties šajos gados, tad tā ir draudzība. Mācīties tieši tās beznosacījuma formu - pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, palīdzēt kārtējā ķezā (kā draugam), necenšoties mācīt, mainīt vai izmainīt. Nenosodot un neuzspiežot savu viedokli. Saprotot, kur palīdzība tiešām ir palīdzība, bet kur tā sāk kaitēt.
Atvērties, pieņemt atvēršanos, bet vienlaikus distancēties un neidentificēties.
Lūk, bet tagad mēģinu formulēt emocijas par tuvākā bērnības drauga, gandrīz brāļa kārtējo gaisa pili - viņš no kaķu konservu ražotņu būvniecības pirms četriem gadiem pārmetās uz būvprojektiem aizpagājušajā gadā, uz nekustamo īpašumu tirdzniecību, meklējot daudzmiljonu investorus pagājušajā gadā uz... saldētas gaļas importu šogad.
pastāvēs, kas pārvērtīsies, jā |
|
|
