Agresors jau pec buutiibas ir visbailiigaakaa dziiviibas forma - uzbrukums kaa aizstaaviiba...

(Reply to this) (Thread)

jā, iespējams. esmu satikusi šādus cilvēkus
Bet ko tālāk? ko bērns var iesākt ar šīm zināšanām? kā tās viņam var palīdzēt? Kādus praktiskus/taktiskus rīcības elementus viņš var veikt, izejot no šīm zināšanām?
jo pieaugušo pasaulē šos cilvēkus var atkodēt samērā vienkārši un arī ne vienmēr izdodas ar viņiem izveidot patīkamu sadarbību

(Reply to this) (Parent) (Thread)

stāsts no b/d laika dzīves.
bija puika, kauslīgs kašķīgs. un kā lielai daļai tādu- vnk meklēja uzmanību kā nu mācēja.
iemācīju savai, ka vajag ar viņu pa draugam, ka viņam gribas biežāk parunāt vai apskaut vajag..
beigās bija labākais puika draugs, ar kuru noteikti vajadzēja izlaidumā bildēties.

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Parent)

ar mīlestību. Nebaidīties, bet darīt labi pretī - runāties, draudzēties, dalīties, uzaicināt ciemos vai kopā kkur aiziet. Ļoti reti, kad agresīviem bērniem tas tiešām ir bioķīmiski galvā - lielākoties ir 1) paši pārbijušies, sastresojušies un nezina, kā kompensēt šīs emocijas, 2) sūdi ģimenē vai sūdīga ģimene, līdz ar ko arī sirdī un prātā negaiss. Pirmajā ir mierīgi jāmāca pazīt emocijas un metodes, kā šīs emo menedžēt; otrajā vnk jārāda alternatīva, ka pasaule var būt arī laba un tā ir katra paša izvēle būt labam vai nelabam.
Mēs nokļuvām agresīva bērna vecāku statusā, kad gājām cauri sķiršanās procesam. Jocīgā kārtā tas izpaudās tikai mācību iestādē. bet, nu, jā, tas mēnesis, pusotrs bija reāli neapskaužams, tā kā upuris ir upuris - tur viss ir skaidrs un žēls, bet agresīvajā galā līdzcietības, sapratnes vai sadarbības ir maz, tikai stigmatizēšana gaismas ātrumā.

(Reply to this) (Parent)