| |
[Apr. 17th, 2013|11:29 am] |
Man ir viena fobija.
No nāves.
Bet ne no savas.
Piemēram, vidusskolā mums bija fantastisks vēstures skolotājs, bet mūžavecs kā jūra. Viņa stundas bija tik aizraujošas, ka pat vislielākie daudzoņas vienmēr ieradās pilnā sastāvā. Aizturētu elpu tās 40 minūtes paskrēja vienā rāvienā.
Nodarbības bija skolas ceturtajā stāvā. Tā kā viņš bija vecs un kliboja, tas prasīja ilgu laiku - tikt līdz mums.
Pagāja parasti 5-10 minūtes. Mēs jautri čalojām un tērzējām, bet kaut kur iekšienē iezagās doma - a ja nu viņš neatnāk?
Pēc skolas gaitām es sameklēju caur mācību daļu telefonu un uzzvanīju Lieldienās un Ziemassvētkos. Un vienmēr - ar trīcošu sirdi.
Tad pārstāju zvanīt... |
|
|
| Comments: |
Man liekas, ka tie cilvēki, kuri ir tādi, kādu Tu apraksti savu skolotāju, savu dzīvi nav nodzīvojuši velti. Un tas ir labi, ka ir tādi forši cilvēki. :)
Paldies. Bet gan jau, ka skolotājam, ne man. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}