|
Apr. 17th, 2013|11:29 am |
Man ir viena fobija.
No nāves.
Bet ne no savas.
Piemēram, vidusskolā mums bija fantastisks vēstures skolotājs, bet mūžavecs kā jūra. Viņa stundas bija tik aizraujošas, ka pat vislielākie daudzoņas vienmēr ieradās pilnā sastāvā. Aizturētu elpu tās 40 minūtes paskrēja vienā rāvienā.
Nodarbības bija skolas ceturtajā stāvā. Tā kā viņš bija vecs un kliboja, tas prasīja ilgu laiku - tikt līdz mums.
Pagāja parasti 5-10 minūtes. Mēs jautri čalojām un tērzējām, bet kaut kur iekšienē iezagās doma - a ja nu viņš neatnāk?
Pēc skolas gaitām es sameklēju caur mācību daļu telefonu un uzzvanīju Lieldienās un Ziemassvētkos. Un vienmēr - ar trīcošu sirdi.
Tad pārstāju zvanīt... |
|