|
[May. 21st, 2012|02:46 pm] |
Mēs te par paspēšanu sākām pļāpāt.
Ir posmi, kad paspēju visu, un ir mirkļi, kad nepaspēju neko. Jā, Snorkei taisnība, tas tiešām ir pagrieziens galvā. Un tas pagrieziens man ir saistīts ar to, vai no visa darāmā kokteiļa es spēju izdalīt Būtisko. Jo, ja paliek laiks tam, tad laiks iegūst gumijotu struktūru, kurā paradoksāli un neizskaidrojami ietilpst neietilpināmais. Un baisākās nepaspēšanas manā dzīvē iestājas tad, kad citi sāk ieplānot mani. Un kad es ļaujos tam. |
|
|
Comments: |
From: | unpy |
Date: | May 21st, 2012 - 04:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Par vienu abas varat būt drošas - novecot paspēsiet tāpat, par visu citu, savukārt, kaut ko paspēsiet, kaut ko nepaspēsiet, neko lielu jau tas savā būtībā nemaina:))
Hmmm, ne vienmēr jautājums ir tik daudz par paspēšanu, cik konkrētā laika posma baudīšanu. Un baudīt es personīgi varu tikai tad, ja zinu, ka rītdiena iestāsies strukturēta un paredzama gan man, gan manējiem, par kuriem jūtos atbildīga (sorry, kontrolfrīkisms). Novecošana ir pavisam nesvarīga - tas ir tik neatgriezeniski, ka nav vērts pat smadzenes mežģīt par tik globālām kategorijām. | |