| |
[Jan. 16th, 2014|12:20 am] |
pēdējā laikā kaut kā daudz meditēju par spēku un laiku
mazi bērni nezina, ka viņi ir mazi bērni. parasti viņi nezina, ka ir bijis laiks, kad viņi nav bijuši.
viņi lielākoties apzinās sevi kā līdzvērtīgus pieaugušos.
tāpēc viņi atļaujas iejaukties pieaugušo sarunās ar sev aktuālām lietām, viņi eksperimentē un riskē kā pieaugušie (pat vēl vairāk - ar kādu neatlaidību, piemēram, viņi mācās staigāt!)
viņiem ir sajūta, ka viņiem pieder viss pasaules laiks, un viņi ir tiesīgi to izmantot
un viņiem māca, ka viņi ir tikai bērni. tā ir sāpīga skola
un viņi to iemācās. iespējams, divos gados, iespējams, piecos, iespējams, kaut kad tīņu vecumā. un tad, kad viņi to iemācās, notic tam, kaut kas iekšienē pārstāj augt. un šī iekšējā bērna bezspēcības sajūta paliek un nostiprinās.
ehhh, plus, ja tā vēl tiek stiprināta...
un tad tiek gaidīta tā Lielā Dzīve, kura tā īsti, iespējams, nepienāk
un forši ir skatīties, kā tēvi spēlējas ar maziem bērniem. Tāds divgadnieks pagrūž milzeni tēti, un tēvs krīt. ir jautri, un vienlaikus mazulis gūst apziņu, ka viņam ir spēks mainīt pasauli, kustināt lielas lietas, ka viņš ir lielu lietu cienīgs. Un lielu lietu, lielu cilvēku laika cienīgs.
un formējas fundamentāla sajūta. ka viņš ir tā vērts, lai citi uz viņu gaidītu, ka viņa domas un viedoklis citiem var būt un ir svarīgs.
tāpēc dzīvnieku pasaulē pat lauvas tādā veidā rotaļājas ar mazajiem lauvēniem.
cīnoties, pretojoties un padodoties.
vai tāpēc zvēru karalis kļūst mazāk sevis cienīgs? |
|
|
| |
[Jan. 16th, 2014|11:29 pm] |
Biju iegājusi savā otrajā birojā. Janvārī tur iegriežos pavisam maz, un arī cenšos parādīties, kad neviena nav, lai pastrādātu klusumā.
Gaismas bija izslēgtas, bet atmosfēra liecināja, ka cilvēki aizgājuši pusdienot vai kā.
Pamanīju diezgan lielu radošo nekārtību, un tā kā apkopēja gaidāma tikai pirmdienā, filozofiskā mierā (lai sakārtotu domas) savācu puspilnās miskastes, nomazgāju krūzītes utt.
Kad jau biju uzvilkusi mēteli, paņēmusi maisus ārā mešanai, aiz durvīm sākās jautra čalošana, tās atvērās un iekšā iespruka divas priecīgas meitenes ar bulciņu tūtām vai ko tamlīdzīgu.
Uzmetušas acis man, viņas pat īsti nesasveicinājās, novilka mēteļus un devās tālāk iekšā.
Nepazinu. Visticamāk ka praktikantes.
Tūlīt aiz viņām ienāca biroja vadītāja.
- es te mazliet piekārtoju - ar miskastes maisu rokā smaidot sasveicinājos ar viņu
- paņemiet šo te ar! - viena no meitenēm panāca atpakaļ un sniedza papīra turzu
- kas tā tāda? - dzirdēju puspiktu balsi aiz muguras, kad jau vēru durvis ciet
- vispār... jūsu priekšniece... |
|
|