| |
[Nov. 29th, 2011|09:50 pm] |
projekta slīpēšanas/feedbacka gaidīšanas starpstadijā ieskrēju kafejnīcā ieēst kremzupu un citus ātri ogļhidrātus izdalošus ēdienus.
Pie blakus galdiņa sēdēja meitene. Sakņupusi. Klusi kaut ko runāja, vairāk pie sevis. viss ķermenis liecināja, ka paustā saturs ir bezcerīgs.
Toties skaļi un skaidri varēja dzirdēt puisi pretī. Viņš, ar taisnām rokām iekrampējies galdiņā tālu viņas pusē, pārliecis ķermeni pāri tā saturam, dvesa viņai sejā:
- tu saņemies, davai saņemies, tu to vari! uzdrošinies! tev tas jādara!
pēc katra šāda uznāciena viņas drosme nevairojās. Taisni otrādāk - viņa slīdēja divānā aizvien dziļāk un dziļāk, kļūdama aizvien mazāka un mazāka... |
|
|
| Comments: |
man piepeši salikās, ka tā meitene varēju būt es.
tā tik būtu SATIKŠANĀS!!!
ja tā ir, turies!!! sargā savu dvēseli! smalko, trauslo dvēseli :)
bet šīs netīšām-garām-ejot satikšanās jau tās jaukākās.
un paldies. tiešām!
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) |
|---|
| Date: | November 30th, 2011 - 01:21 am |
|---|
| | | (Link) |
|
man vienmēr ir tieši tāpat.
ar katru "tu vari" frāzi, ko man saka, man tikai dziļāk apziņā iespiežas "neko jūs nesaprotat, es zinu, ka nevaru".
ir tikai viens cilvēks, kas man to var pateikt tā, ka es noticētu, bet ar šo cilvēku es gandrīz nekomunicēju. un varbūt arī labi. pārāk bīstami. | |
