|
Nov. 29th, 2011|09:50 pm |
projekta slīpēšanas/feedbacka gaidīšanas starpstadijā ieskrēju kafejnīcā ieēst kremzupu un citus ātri ogļhidrātus izdalošus ēdienus.
Pie blakus galdiņa sēdēja meitene. Sakņupusi. Klusi kaut ko runāja, vairāk pie sevis. viss ķermenis liecināja, ka paustā saturs ir bezcerīgs.
Toties skaļi un skaidri varēja dzirdēt puisi pretī. Viņš, ar taisnām rokām iekrampējies galdiņā tālu viņas pusē, pārliecis ķermeni pāri tā saturam, dvesa viņai sejā:
- tu saņemies, davai saņemies, tu to vari! uzdrošinies! tev tas jādara!
pēc katra šāda uznāciena viņas drosme nevairojās. Taisni otrādāk - viņa slīdēja divānā aizvien dziļāk un dziļāk, kļūdama aizvien mazāka un mazāka... |
|