Izejot no istabiņas miera ar jūru fonā, mani fiziski apņēma mūzika. Tā pavadīja līdz pat karaliski klātam brokastu galdam. Turpat atverot datoru, ritmi palika klusāki, ieslīdēja fonā un pazuda pavisam.

Ejot cauri nākamās nedēļas darbiem un laika grafikiem, saprotu, ka mani nepametīs šizofrēniska sajūta, ka projekti pašlaik ir tik atšķirīgi, ka katru stundu nākas mesties pilnīgi citos ūdeņos - katrs ir ar savu sķidruma blīvumu, temperatūru, raksturu, ķīmiskajām reakcijām. Ir siltas peldes, sālsūdeņi, jā un ir arī piķis....

Ja kādreiz domāju vienlaikus desmitiem domas daudzos virzienos, iejutos neskaitāmos darbos un darbiņos paralēli, tad tagad manī ir klusums. Un fokuss uz vienu vienīgu mirkli. Projektu.

Nepamanīju, kad un kā šīs pārvērtības ir notikušas. Bet parasti es nogurumā daudz ko nepamanu. Pat to, cik nogurusi patiesībā esmu.