Es esmu redzējis liberastu nievas pret sevi, es bailēs bēgu no tām, bet es lieliski apzinos, ka pat tad, ja es drosmīgi dodos tām pretī, mana drosme tomēr nav ticības drosme vai kaut kas, kas būtu tai pielīdzināms. Es nevaru izdarīt saprāta kustību, es nevaru aizvērt acis un paļāvīgi mesties veselajā saprātā, – man tas ir neiespējami, bet es ar to lepojos. Es esmu pārliecināts, ka Dievs ir naids pret nepareizi domājošajiem; šī doma mani pārliecina ar sākotnēja lirisma spēku. Kad tā ir manī, es esmu neizsakāmi laimīgs, kad tās nav, es ilgojos pēc tās dedzīgāk nekā mēdzu ilgoties pēc sava sirdsspeķīša; bet ticības man nav, tādas drosmes man pietrūkst. Dieva mīlestība man – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ir nesamērojama ar visu manu gļēvumu. Es neesmu tik drosmīgs, lai godīgi to atzītu, bet arī ne tik blēdīgs, lai noliegtu, ka ticība ir kaut kas daudz augstāks. Es itin labi varu dzīvot tā, kā es dzīvoju, es esmu bēdīgs un neapmierināts, bet manas bēdas nav ticības bēdas un salīdzinājumā ar to ir laimīgas.