Meža pļaviņas poniji. - Grūta diena manai dvēselei

Man šodien sāp. Nu tā - iekšēji. Man sāp par Latviju un par visu pasauli un to, kur mēs visi kopā ejam. Tas tā ir katru dienu, bet šodien jo īpaši. Tas bija tāds dubults trieciens, kas lika manām kājām saļodzīties un tumšai ēnai nolaisties pār manu galvu. Tas lika man domāt, ka varbūt cilvēcei tomēr nav nākotnes un mani gaida vienkārši sāpju ceļš, skatoties, kā cilvēce kolektīvi skrien ar seju sienā, un tās trulais smaids pat nenoraustās atkal un atkal ietriecot savu stulbo mūli ķieģeļos. Viņiem jau tas nesāp, bļin, man tas sāp!

Vispirms man dvēselē iespļāva neviens cits kā Mārcis Auziņš, tas kurš LU rektors. Viņš šodien uzstājās TEDx konferencē ar runu par kvantiem - tā populāri stāstīja cilvēkiem par kvantu mehāniku. Tiktāl baigi forši, bet nonākot līdz kvantu sapīšanās efektam, viņš aizmirsa uz tā i uzlikt garumzīmi un garāmejot izmeta, ka kvantu fizikai varētu būt saistība ar psiholoģiju tajā, ka cilvēki mēdz just, kad ar kādu viņiem tuvu notiek kaut kas slikts. Tjip - varbūt, ka tas ir sapītu kvantu iespaidā.
Es tā īsti nesapratu, cik viņš to domāja nopietni, bet ja es nesapratu, tad krietna daļa skatītāju to noteikti uztvēra nopietni. Tā ir tāda jauka ideja, kas uz pirmo acu uzmetienu varētu likties loģiska cilvēkam, kam nav nekādas nojēgas par fiziku. Ja Auziņš to domāja kā joku, tad viņš aizmirsa, ka konference ir domāta vispārīgai auditorijai un tiek translēta un reklamēta internetā caur Lattelecom kanāliem, tā ka skatītāju ir daudz. Tagad es nezinu cik tūkstoši atkārtos šitās muļķības saviem draugiem pie alus glāzes, jo ir taču tik ļoti jaukāk domāt, ka kaut kāda pseido-telepātija starp tuviem cilvēkiem ir kvantu sapišanās un līdz ar to actually a thing, nevis banāls hindsight bias.

Enivei, varētu pieņemt, ka Auziņš ir kritis par upuri curse of knowledge un vienkārši nedadomājās, ka kāds varētu neatšķirt, jokus no nopietnās daļas.
Zatleram tāda attaisnojuma nav.

"Ha-ha!" jūs sakāt, "special_pony ir Zatlera fans! Viņš ir ielaidis Zatleru savā sirdī un tagad par to aplauzies! Ha-ha!"

Nē, es šoreiz nedomāju Zatleru-ex-prezidentu. Tobiš domāju, bet ne kā politiķi - vispirms viņš tomēr bija ārsts. Runā, ka labs ārsts, ja reiz cilvēki viņam bija tik pateicīgi, ka vēlāk nabadziņam nācās par to sarkt. Enivei, tagad, kad pats trāpījis uz vēzi, viņš nāk klajā ar šādu tekstu:
"noteikti ir kāds iekšējs konflikts. Tā ir mana personīgā teorija, ko stāstīju saviem pacientiem: ar jums tagad ir notikusi nelaime, mēs palīdzēsim, bet jums ir jāsaprot, kādas izmaiņas jāizdara savā domāšanā un dzīvē, jo ir kāds iemesls, kāpēc tā ir noticis"

To saka augsti respektēts ārsts! Jūsu vēzi izraisīja jūsu iekšējais konflikts! Personīgā teorija, bļe! Kaut Tavs vēzis aizdegtos, Zatler!

Visbīstamākie meli ir tie, ko pasniedz pa vidu patiesībām - Tu iegūsti cilvēku uzticību un tad kaut ko viņiem sadirs. Un tam ir dubults efekts. Vispirms cilvēks notic huiņai, jo tai apkārt ir tik daudz legit informācijas. Pēc tam, ja viņam gadās uzzināt, ka Tu kaut ko sadirsi, viņš pārstās ticēt arī visām tām patiesībām ar ko Tu ieguvi viņa uzticību, vai arī apjuks un vispār nespratīs, kas ir kas. Kad ar šitādu huiņu sāk nodarboties cilvēki, kuru vārdam ir svars, tad tas reāli kavē cilvēci.

Brīžiem liekas, ka katrai authority figure ir kāda "personīgā teorija" ar ko indēt savu sekotāju prātus. Kamēr kvalitatīvai informācijai pa vidu pīsim melus, tikmēr universālu uzticību zinātnei mums neredzēt. Kā var prasīt, lai cilvēki nepaļautos uz to, kam viņi "vienkārši tic", ja ar to pašu ik pa brīdim nāk klajā arī it kā racionālā nometne?

special_pony