Tikko tepat Doma laukumā es pakritu - aizķērās papēdis starp akmeņiem, nostiepos visā garumā. Vēl minūti gulēju un raudāju.
Ja nebūtu ģērbusies melnā kostīmā ar glaunu mobilo tālruni rokā (kurš arī aizlidoja pret bruģi un tagad ir apskrāpēts nemaņā), tad tas vīrietis, kurš mani stutēja kājās droši vien būtu padomājis, ka atkal kārtējā narkomāne un pagājis garām.
Kanpi uzvilkos līdz kabinetam.
Riktīgi smeldz nobrāztās plaukstas un asiņojošais celis - brīnums, ka bikses nesaplīsa. Kosmētika arī izsmērēta.
Bet debilā akordeoniste turpat blakus tikai izbrīnīti lūrēja un turpināja ļurināt savu častušku...
Sen nebiju jutusi tik trulas, fiziskas sāpes.
Sauciet mani par paranoiķi, bet, goda vārds, bail no tā kas vēl šodien mani sagaida.
Jūtu, ka briest kaut kādi pamatīgi sūdi.