Nost ar feikiem
Nez, kāpēc tagad par to atcerējos, bet - atcerējos...
Tātad, 1.septembrī, nostaļģijas vadīta, satikos ar dažām bijušajām klasesbiedrenēm. Sen nebijām redzējušās, tad nu sasitām strelku, tā teikt.
Lietas būtība slēpjas apstāklī, ka viss pasākums patiesībā izvērtās par vienu vienīgu zīmēšanos. Ja iesākumā viss vēl bija puslīdz normāli, tad manas bijušās labākās draudzenes un ilggadīgās sola-biedrenes vadībā arī visas pārējās jau pēc brīža viena par otru izteiksmīgāk klāstīja, "cik mums kruti vedas dzīve", cik esam
veiksmīgas
ievērotas
novērtētas
atzītas
mīlētas
iekārotas
lutinātas
jaukas
skaistas
ar-visu-apmierinātas...
Vnk vienā brīdī pieķēru, ka man nāk vēmiens no tekstiem "starpcitu, šito žaketīti man Jānis nopirka" vai "mans priekšnieks drīzumā firmai ņem pilnīgi jaunu mašīnu, kura būs manā personiskajā lietošanā", bla bla bla... Nu nebija man ko teikt! Gan todien, gan šobrīd esmu laimīga, bet aizvakar, piemēram, bija mērens besis, mana dzīve nebūt nav nav ideāla!
Vai mēs reizi 2 gados satikāmies, lai censtos uzspēlēti parādīt, cik perfektas esam? Kam gan nepieciešama tāda izlikšanās? Vai tas nozīmē, ka cilvēka vērtība ir tajā, cik labi viņam šobrīd veicas?
Un - kas laikam ir vissvarīgākais - cik daudz šādu cilvēku ir manu ikdienā sastopamo paziņu vidū - tādu, kuras tikai lej medu?
Būs jāpamēģina kādreiz veikt socioloģisku eksperimentu: kādai no savām superveiksmīgajām "draudzenēm" jāpastāsta kaut ko no sērijas "esmu pamesta -> pieņēmos svarā par 10kg; šitie zābaki nav īstās ādas -> tirgū pirkti -> nebija naudas -> man sūdīgi maksā -> kaut kā vispār pēdējā laikā neiet".
Diez', ko saņemšu pretī?