Vai es iešu vēl reizi tev līdz?
Patiesībā viss aizsākās jau vakar: jaukais vīrietis, tik amizants un miegains, pirms pašas promiešanas mīļi piespieda savu seju manam kakalam un nočukstēja, ka tik skābeni svaigas smaržas, viņaprāt, nepiedien vēsam rudens laikam, tāpēc šorīt, stāvot pie smaržu plauktiņa, roka pati neviļus aizsniedza kādu nedaudz apputējušu, aiz fotorāmīša aizbāztu pudelīti, kurā - tā pati kodīgi violetā esence, kas mani tāāāā sildīja tad, februāra spelgonī...
(Kā maniaks) mana labā roka ar varu uzbrizgāja aromāta spļāvienus uz kakla, krūtīm, matiem. Kā izvarotas nāsis uztvēra šo vienīgo, īpašo, ne ar ko nesajaucamo smaržu un pa nerviem noraidīja signālu smadzenēm, kuras burtiski noraustījās kaifa agonijā.
Šis pats signāls kā sarkani burti tur kvēlo vēl joprojām, jau visu dienu - kaut autobusā mitri smirdēja slapjie lietussargi; kaut, nākot no pieturas uz darbu, kājas izmirka līdz puslieliem; kaut tūlīt satikšu to, kurš it kā jau sadakterējis manas domas un jūtas...
Iedomājos, ka tāda sajūta varētu būt rūdītam heroīnistam, kad, pēc ilga un veiksmīga ārstēšanās kursa, kāds netīšām iedur vēnā šļirci ar šo vienīgo, īpašo, ne ar ko nesajaucamo serumu.