Nekādus brīnumlīdzekļus neviens neiesaka...
Ok, būs jau iespēja izgulēties, tikai skaidri zināms, ka pēc neilga laika atkal iestāsies miega bads - tāds apburtais aplis.
Apsveru variantu, ka varētu apprecēties vai citādi aptīt ap pirkstu kādu staltu lauku vīrieti, kurš mani nodrošinātu ar iespēju dzīvot tālu ārpus Rīgas, prom no datora, mērķtiecības, izturības un emancipācijas.
Tā, lai es varētu sēdēt mājās, audzināt bērnus, drusku kopt saimniecību, vasarās stādīt puķzirnīšus, garos ziemas vakaros lasīt, spelēt riču-raču un cept kanēļmaizītes.
Mājā visi agri ietu gulēt un aizmiegot es varētu klausīties kā lausks krakšķina pakšķus. Un domāt par rītdienu, kad pamodīšos un būšu spirgta, mundra un priecīga par jaunu dienu.
Ir vakances?