Jau kopš mazotnes biju makten' niķīga, kaprīza un izlutināta - pat nedaudz kauns atcerēties (mana māte arī tagad uzskata, ka nekas daudz jau nav mainījies).
Brīžos, kad kārtējo reizi piecirtu kāju un paģērēju, lai kaut kas notiktu pēc mana prāta, vecmamma mēdza uzdungot "pēc kaut kā tāla, nezināma sirds ilgojas, sirds il-go-jas..." Tik drausmīgi kaitinoši tas bija!!!
Bet laikam tagad ir tieši tā, kā tajā dziesmā dzied.
Tik banāli, tomēr gribas teikt - laikam rudens.