Piedzīvojumi turpinās
Šodien mana pirmā darba diena pēc svētkiem. Ļoti novērtēju savas landlady aizdoto modinātāju, jo pat AR to ir grūti pamosties. Jūtu, ka iepriekšējā dienā gulēts līdz 15:00 un ka šajā naktī vējš šūpinājis vēja stabules tik skaļi, ka aizmigt nesanāk. Arī pirmā diena, kad darba vieta pēc svētkiem ir atvērta. Uz darbu devos ar lielu interesi - sak, vai durvis būs atslēgtas vai joprojām ciet. Jau grasos tās vērt vaļā, kad ieraugu - piesprausta zīmīte, ka atslēga nedarbojas. Kolēģis ticis iekšā pa logu, un nu.. daru to pašu. Acīmredzot, vaina nav bijusi manā atslēgā vien, bet pašā slēdzenē.

Menedžere atraksta kolēģim īsziņu, sakot, ka ir sazvanījusi atslēdznieku, kurš solījies būt klāt divu stundu laikā. Pēc pāris stundām menedžere atnāk pati (bet atslēdznieka nemana), atnāk viņas draudziņš un abi mēģina durvis lauzt no abām pusēm - bet neveiksmīgi. Atslēdznieks, izrādās, svinējis tik jautri, ka sajaucis laikus - ātrākais, kad viņš varot būt klāt, izrādās, ir pirmdiena. Savukārt mūsu kompānijas birojs, kura galvenie čaļi varētu atrisināt lietas, neatbild. Spriežam, ka noteikti joprojām lasa rīta avīzi. Biezu, biezu rīta avīzi.

Cita starpā nolemju, ka jāpainteresējas bankā, varbūt viņi atraduši telefōnu kopā ar iemaksātajām naudiņām. Ticamība šāda iespējai, protams, ir maza, bet tā kā mājupceļā esmu bijusi tikai darbā, uz banku un mājās, gribu izslēgt arī to. Saņemu drosmi pusstundu klausīties automātisko atbildētāju, superīsu klasiskās mūzikas gabaliņu uz riņķi un izvēlēties starp taustiņiem "1", "2" un "3". Pēc jaukas sarunas ar četriem cilvēkiem Stīvs man sola, ka sazināsies ar Jorkas filiāli un noskaidros lietas. Ka Jorkas filiāle man atzvanīs 3h laikā. Ka, nē, Jorkā nav telefōna, uz kuru varētu piezvanīt es "pa tiešo" (šim nu gan es neticu, bet lai jau Stīvam tiek - izliekos saprotam).

Trīs stundu laikā banka nezvana, bet beidzas mana maiņa. Dodos uz banku pati. Sagaidu savu rindu biznesa klientu stāvā un jautāju, vai viņi nav atraduši telefōnu, bet sieviete vienkārši... aiziet! ------- Paiet minūte. -------- Viņa nāk atpakaļ, kaut ko dikti priecīgi slēpdama aiz muguras, un vaicā, kādā krāsā tad šis bijis. Saku - violetā. Un viņa man pasniedz telefōnu!!! Sakot, ka lidojums lejup bijis gana ilgs un nezinot, vai strādās, bet te nu tas ir. Esmu ļoti priecīga un simtkārt saku paldies. (Tagad esmu mājās un strādā gan!) Izejot no bankas, domāju, ka žēl, ka nebija iespēja viņai kā labāk pateikties, lai momentā atskārstu, ka esmu pilsētas centrā un te visapkārt ir veikali, kur tirgo šokolādi. Aizeju uz vienu un iegādājos kasti ar sālītu karameļu šokolādē izlasi - tur ir gan sudraba, gan zelta, gan spīdīgi sarkanas konfektes. Sagaidu savu rindu vēlreiz, iemetu viņas atvilktnītē un vēlreiz pasakos - un tagad viņa kampj pēc elpas un ir dikti priecīga un paldieso. Urā!

(happy) end