Oktobris 2013

Septembrī izdarīju grūtu izvēli. Proti, ilgstoši nevarot izšķirties starp divām alternatīvām, nolēmu darīt to, kas tajā mirklī šķita prātīgākais. Atteicos īstenot savu ceļojumu uz sapņu zemi Austrāliju, kur vēlos nokļūt kopš 8 gadu vecuma, un devos studēt uz Angliju. Devos pēc vēl viena MSc, tā kā nepamet sajūta, ka LU apgūts maz „praktisku” zināšanu, lai gan teorija – kā iepriekš un arī tagad secinu – ir ļoti augstas kvalitātes. Devos pēc dzīves pieredzes. Devos, kaut mani baidīja drūmais laikapstākļa vaigs un ik pa laikam jancīgie briti.

Trešā oktobra vakarā ierados lidostā. Pie bagāžas nodošanas rindu nebija. Atvadījos no tuvajiem cilvēkiem, un devos drošības kontroles virzienā. Bet – te tev nu bija! – kopš 1. septembra Ryanair ir jāmaksā nodoklis. Pašam jāiet pie kases un jāmaksā, bet to pavēstī nevis pie bagāžas nodošanas, bet tikai tad, kad no visām pusēm esi noskenējis savu biļeti pie drošības kontroles (lieki teikt, ka otrā lidostas galā). Tad nu diebu uz to pirmo galu, kur kasē sastapu sen nesatiktu skolasbiedreni. Īsi aprunājos, un – lidot!

Mančesterā nolaižamies pulksten 23:00, un es steidzīgi meklēju autobusu (nez kāpēc es iedomājos tieši par autobusu?) staciju. Uz vienu pusi nav, uz otru... redzu daudz pieturas, bet tās, kā izrādās, pārvadā pasažierus pa autostāvvietu. Zvanu Dārtai. Dārta nezina. Visbeidzot man lidostas darbiniece (ļoti pozitīvi noskaņota, melnādaina meitene) dod norādes, ko varu saprast. Pie autobusa esam divi. (manuprāt, jau esmu teikusi, kā man patīk angļu autobusstacijas – slēgtas telpas ar tablo pie katras pieturas, un autobuss pienāk pieturā, kas atrodas aiz slīdošajām durvīm) Šoferis ātri, ātri ieliek manu koferi  bagāžas nodalījumā, un mēs apsēžamies. Uzmeklējusi naudas, dodos pie viņa, bet kā atbildi saņemu „SIT!”. Tā nu nokļūstu Mančesteras centrā par velti :)

Pirms brauciena esmu savu pieslēgumu nomainījusi uz priekšapmaksas karti ar minimālu tarifu... un šķiet, ka ar Dārtu to esam gandrīz norunājušas. Kaut kā vēl paspējam sazināties un izsaukt man taxi. Taxi šoferis ļoti patīkams, un ļoti pļāpīgs, stāsta, ka viņam te patīk, jo ir daudz kultūru, ka viņš pats ir no Pakistānas, un vēl viņam ir 3 bērni. Un ka viņa sieva (britiš) nevēlas doties uz Pakistānu, un ka viņš pats īsti arī ne – „in my country, there is too much trouble”. Satikt Dārtu ir brīnišķīgi un vienojamies, ka brauksim ciemos viena pie otras.

Četras stundas miega, izsaucam taksi, un esmu ceļā uz vilcienu. Vilciena stacijā man ir jāsaņem iepriekšpasūtītās biļetes no automāta – ko arī izdaru. Atrodu savu bānīti, bet, tā kā vēl ir laiciņš, aizjožu uz kiosku nopirkt vietējo SIM un zvanu kredītu (top-up) – zinot, ka Jorkā man nebūs laika apstāties, jo 10 minūšu laikā jātiek no stacijas uz klasesbiedra mājām, ja vēlos kaut kur novietot savu koferi.

Vilcienā secinu, ka SIM neder manam mini-telefon-datoram – proti, standarta SIM. Paņemu taxi (jo ātrāk). Šeit ir solīds angļu kungs. Viņš zina ielu, kur man jānokļūst, bet nesaprot, kur atrodas māja ar tādu nosaukumu. Tad nu kungs zvana klasesbiedram, un pēc brīža jau, izkrāmējusi mantas, kopā ar klasesbiedru jožu uz universitāti.

Universitātes apmēri ir iespaidīgi. Noskaidroju, kur ir mans departaments (pašā viducī!), saņemu savu informācijas paciņu, un dodos saņemt studenta karti, tad uz lekciju, un tad uz centru pēc mikro-SIM, tad atpakaļ, un vēl pa ceļam sarunāju istabas apskati, un vakarā uz „maģistru un doktoru (postgraduate) pieņemšanu ar dzērieniem”departamentā.

Kopumā mana pirmā nedēļa tā arī pagāja – ātrsoļošanā starp universitāti un dažādām potenciālajām dzīves vietām.

Turpinājums sekos!