Le sol
Saule šeit atmodina vasaras vakaru sajūtu, pavasara atmosfēru un liekas, ka nu tik ir klāt, bet... sniegs paliek. Vēsums paliek. Vienīgi gaiss un spožums, un smaržas apkārt ir citas. Un, kas ir pats jocīgākais, tās tik ļoti atgādina par pazīstamām vietām un lietām, ka sāc ilgoties nevilšus.

Tomēr es skaitu dienas līdz brīvdienām, jo ir sajūta, ka mugura, sēžot pie datōra, ir salauzta un acis tāpat. Bet toties šodien diezgan lustīgi izvēlējāmies un atrisinājām problēmas projektpriekšmetā uuun mēs visi jūtam, ka TĀS nāk. Saruļļoju matus lokainus un saņēmu daudz komplimentu :) Uni atkal (kā jau gandrīz katru nedēļu) notiek kaut kādi infō pasākumi, kurus šoreiz sauc par fagdag.

Kaimiņiene ir slima, un to uzzinu no viņas draugiem, kas atnākuši aprūpēt (pie viena pamodinot mani ar zvanu pie durvīm, kurš atskan manā istabā ar): pabarot ar augļiem, vakariņām, tēju. Ārkārtīgi jauki, tomēr. Šķiet, ka šādu cilvēku, uz kuriem var paļauties, katram pasaulē vajadzētu vairāk... bet vai es pati kādam (un kam?) zvanītu?