Tā ir perifērijas lieta. Pie tam dubultā. Liela daļa elites jūtas pāķi gan no centra Briselē, gan Maskavā. Gan jau ir redzētas kartes, cik tālu sniedzās gotikas un baroka arhitektūra, dzirdēts, ka Rīga ir mazā Parīze utml. Tās visas ir provinciālisma izpausmes, tikai nekaitīgas. Pēdējais tāda veida cepiens bija par pimpi pie krusta Daugavpils Rotko centrā. Kāda veiksme, kāda laime - pretrunīgi vērtētā rietumu mākslas dvesma pēc pārdesmit gadiem kopš tas bija aktuāli centrā ir aizsniegusies arī līdz nomalei! Nu mēs arī varam sašust vai sašust par sašutējiem. Viss kā Eiropā! Savukārt otrs centrs ir Maskavā. Pa to laiku, ko Latvija nodzīvoja lielā mērā izolēta no rietumu centra augstākais sasniegums bija kļūt par tādu Māri Liepu un dejot uz Lielā Teātra skatuves, kad Brežņevs aplaudē. LV kultūru kūrējošie pa lielam ir tādā ekosistēmā izauguši. Tāpēc arī viņiem ir ah un vai par Hamatovu un Maskavas žurnālisti šķiet baigais ķēriens, pat ja viņi spļauj virsū semačku miziņas saviem Rīgas apjūsmotājiem. Kolektīva risinājuma nav. Katram pašam jātiek galā ar savu Švaukstu, kas ķēmojas līdzi ārzemju modēm vai Pietuka Krustiņu, kas kuļ tautiski, bet pa tukšo.