es svētdien biju tādā interneta kontrrevolucionāru bifore pasakumiņā, kur cilvēki sprieda, ko Pītersons tāds iecirtīgs palicis. Salīdzinot ar agrākajiem gadiem, daudz asāk formulē savu viedokli. Nav vairs tik diplomātisks. Mana versija - viņš vairs nav piesaistīts augstskolai un vairs sevi tik ļoti neslāpē. Kamēr viņš vēl bija Toronto Universitātes mācībspēks un gribēja šo funkciju saglabāt, tikmēr neteica visu tieši starp acīm. Interesanti, ka viņa paša universitātē pret viņu bijušie kolēģi petīcijas rakstīja. No vienas puses var saprast, ka pašam Pītersonam tas bija diezgan sāpīgi, jo viņš lielu daļu sava mūža ir adevis akadēmiskajai videi un tagad viņu tā atgrūž. Bet es esmu pietiekami daudz laika esmu pavadījusi dažādās augstskolās, lai zinātu, ka dominējošais noskaņojums tajās ir nepiepildītas alkas pēc atzinības, slavas un naudas. Visas augstskolas ir pilnas ar pārāk augsti skolotiem underperformeriem. Kamēr visi staigā no auditorijas uz auditoriju nošņurkušās žaketītēs un starpbrīžos prāto, kāpēc gan es neesmu bagāts un slavens, ja jau tik gudrs, tikmēr ir labi, bet pietiek kādam izaugt virs tā, iegūstot reālus panākumus, ne tikai savas vides atzītus panākumu spēles žetonus (Hirša indekss utml). Tā vidē sākas melna skaudība. Un tāds Pītersons vispār uz savu kolēģu fona izskatās pēc tāda, kas prot pa ūdens virsu staigāt un miroņus atdzīvināt. Protams, kas tāds nedrīkst palikt nesodīts.