šodien saņēmu spērienu pa dirsu no māsas.man tas bija vajadzīgs,pat ļoti.viņa vienīgā tik labi redz man cauri.viņa vienīgā varēja man atvērt acis uz to cik sapists mans prāts ir.
šovakar baudu savu sirdij tik tuvo punk rock sācēju mūziku un slīkstu savās smadzenēs un milzīgās pārdomās.
pavisam nopietni-kas ar mani nav labi?! es iemīlos cilvēkos ko pati savā prātā nolieku pāris plauktiņus virs sevis.un kapēc? tapēc,ka tādējādi vienmēr varu domāt,ka viņi ir pārāk labi/skaisti/inteliģeni un,ka man nekad neko tādu nedabūt sev.
bet karma ir kuce un diemžēl es vienmēr saņemu visu ko vēlos.
un katru reizi kad kāds pasper solīti man pretī es nobīstos.no kā?no tā,ka kādam varētu iepatikties tāda kāda esmu.
un kāpēc man ir bail? nezinu un tas mani grauj iekšēji,jo es negribu baidīties,es gribu pieņemt to kas man ir dots,es gribu būt laimīga.varbūt tieši no tā man ir bail.